Dizaina kods – brūnā strīpiņa manās biksītēs jeb ar dizaina kodu pierē
Sākšu ar vienkāršāko – ar absurdu salīdzinājumu, jo tikai tā var demonstrēt paša absurda būtību.
Tie, kas atceras okupācijas laikus un obligātās skolas formas, noteikti atceras to sistēmu. Vesels stāvs “Bērnu pasaulē” bija veltīts tieši tam: izvēle izmēros, vasaras un ziemas līnijas, obligātās emblēmas uz piedurknēm un kaklauti no dažādiem audumiem. Kad atguvām neatkarību, viss mainījās – formas atcēla, katrs varēja ģērbties tā, kā vēlējās. Un, brīnumainā kārtā, sabiedrība nesabruka! Mūsdienās dažās skolās formas ir atgriezušās, citās ir tikai emblēmas vai noteikts stils, bet lielākoties valda brīvība. Tas lieliski parāda vienu: sabiedrība spēj pati izvēlēties, kas tai ir piemērots.
Ir cilvēki, kuri lepojas ar piederību – to redzam skolas formās, studentu korporācijās un Dziesmu svētkos. Citi, turpretī, vēlas izcelties kā individuālisti. Un tieši tāda – ar savu dažādību – pilsēta kļūst dzīva. Pilsētu neveido tikai sterili glītas fasādes, kas patīk “dizaina koda” izstrādātājiem. To veido arī gaismas kastes, V-stendi, LED lentas, krīta tāfeles pie restorāniem un pat tie “neērtie” uzraksti, kas neglīti saplūst ar logu rāmjiem. Tas viss ir dzīvas pilsētas elpa.
Tagad, dārgais deputātiņ, tu, kurš nupat ar saviem kolēģiem nolēmi ieviest dizaina kodu, jo skaidri “zini, kas ir gaumīgi”. Lieliski! Cēls mērķis, bravo! Bet neaizmirsti – šis var būt jūsu pēdējais termiņš. Nākamie var nākt ar pilnīgi citām “gaumes” idejām. Piemēram, lopu žogu entuziasti, kuri pieprasīs piekarināt miskasti uz katra jūgendstila ēkas stūra. Un zini ko? Arī viņi teiks: “Tas ir gaumīgi, to ir apstiprinājusi komisija.”
Mēs jau esam piedzīvojuši “dizainu” ar miskastēm tieši blakus soliņiem un betona kubiem pieturvietās. Jā, tā ir jūsu estētika. Bet pēc pāris gadiem, kad cilvēki būs noguruši no šīs mākslīgi “skaistās” pilsētas, viņi burtiski izsalks pēc krāsām, gaismām, LED ņirboņas un baloniem. Un tad tieši tie, pret kuriem jūs tagad cīnāties, uzbūvēs savu vēlēšanu kampaņu uz šī aizliegumu fona. Tad jūs paši dziedāsiet veco dziesmu: “Mūsu laikos gan bija...”
Pilsēta regulējas pati. Ja tajā šobrīd ir LED ņirboņa, tad tas ir tas, kas tai šobrīd nepieciešams. Tas pāries, tāpat kā viss cits. Katras pilsētas identitāte pastāvīgi mainās un katra to dara savā tempā. Un tas ir brīnišķīgi.
Nedaudz sakarīgāk par biznesu Dzīva ir tā pilsēta, kas ir dažāda. Ar visiem saviem baloniem, LED lentām un gaismas kastēm. Jo dažādība ir dzīvības pazīme. Tas, kas vienam šķiet estētikas kalngals, citam ir nepieņemams – un otrādi.
Rīgas reālā problēma ir nevis izkārtnes, bet gan tukšās telpas. Biznesu nav. Un tur, kur tas ir, tas pats lieliski spēj izvēlēties, kā sevi pasniegt. Ja ēkas īpašnieks un īrnieki vēlas radīt “dizaina pērli”, lieliski – tas piesaistīs atbilstošas gaumes klientūru. Bet citur, tajā pašā laikā, būs kebabs ar alu plastmasas glāzē – un arī to pilsētai vajag. Tas rada pilsētas balansu.
Pētījumi rāda – pārāk elegantas izkārtnes daļu cilvēku pat attur, jo rada asociācijas ar dārdzību. Katrs bizness pazīst savu klientu. Lēts kebabs, izsmalcināts restorāns vai maza kafejnīca ar roku rakstītu ēdienkarti uz ielas – katram ir savs stils un sava auditorija. Tas, ko jūs mēģināt izdarīt ar dizaina kodu, ir augstprātīgi pateikt, ka jūs zināt labāk. Bet jūs nezināt. Dodiet uzņēmējiem drošu vidi – viņi paši atradīs savu līdzsvaru.
Un nevajag man stāstīt pasakas par Hesburger, kas “arī var savu logo padarīt pelēku”. Jā, var – bet tirdzniecības centrā, kur visi īrnieki par to ir brīvprātīgi vienojušies. Tā ir iekšēja vienošanās, nevis pilsētas uzspiests noteikums.
Ja reiz gribat piemērus – paskatieties uz Origo laukumu. Ja Fēniksa vietā būtu Hesburger, kāpēc tam būtu jāpārkrāso savs sarkanais logo pelēkā tonī, kamēr turpat pāri ielai McDonald’s mierīgi spīd ar savu zaļo logo? Tas jau ir klajš konkurences ierobežojums. Kad izeju no stacijas un gribu ēst, es redzu to sarkano zīmi, ko pazīstu, un eju turp. Tas nav nejauši. Biznesa īpašnieki nav muļķi – viņi zina, ko dara.
Un, ja jūs gribat pieprasīt “atsauces uz pētījumiem” – kamēr paši dizaineri pieņem lēmumus ar argumentu “tas ir skaisti, jo mēs tā nolēmām”, bez reālām atsaucēm, tad arī no manis tās neprasiet. Google ir bez maksas – pajautājiet tai.
Ir tāds mākslas veids kā pilsētas dabiskā evolūcija – un to, par laimi, nevar ielikt nevienā dizaina kodā.